Sestdiena, 26. aprīlis 2008
Apstiprināta jaunā Patēriņa kredītlīgumu direktīva
Pēc gandrīz sešus gadus ilgām diskusijām š.g. 7.aprīlī ES Eiropas Padomes Transporta, Telekomunikāciju un Enerģētikas padomē tika apstiprināta jaunā Patēriņa kredītlīgumu direktīva, kas patēriņa kredītu ņēmējiem Eiropas Savienībā (ES) ļaus vieglāk izvēlēties sev izdevīgāko aizņēmumu un saņemt to citā ES valstī.
Patēriņa kredītlīgumu direktīva stāsies spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas ES Oficiālajā Vēstnesī. Dalībvalstīm direktīvas prasības savos tiesību aktos būs jāievieš divu gadu laikā no publicēšanas brīža, t.i., līdz 2010.gadam.
Patēriņa kredītlīgumu direktīva tika plānota kā viens no pasākumiem Eiropas Savienības iekšējā tirgus izveidei patēriņa kredīta jomā, līdz ar to direktīvas mērķis ir harmonizēt noteiktus dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu aspektus attiecībā uz patēriņa kredītu, ieviešot skaidrākas, stingrākas un pašreizējai situācijai finanšu pakalpojumu tirgū atbilstošākas prasības attiecībā uz patērētājam sniedzamo informāciju, lai nodrošinātu lielāku patērētāju aizsardzību pārrobežu kreditēšanas gadījumā.
Direktīvas darbības joma skars visus patēriņa kredītlīgumus, izņemot ar hipotēku nodrošinātu kredītu vai kredītu ēku un zemes iegādei, kredītlīgumus zem 200 EUR un virs 75000 EUR, īres un nomas līgumus, saskaņā ar kuriem patērētājam nepāriet īpašumtiesības uz preci (piemēram, operatīvo līzingu), lombardu kredītu, kredītu esošu parādu nomaksai, darba devēju piešķirtu kredītu, u.c. Regulējumu attiecībā uz šiem patēriņa kredītlīgumu veidiem Dalībvalstis varēs turpināt noteikt nacionālajos normatīvajos aktos.
Latvijā patēriņa kredīta jomu regulē spēkā esošais Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kā arī 1999.gada 13.jūlija MK noteikumi Nr.257 „Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu”. Pārņemot Patēriņa kredītlīgumu direktīvu, tiks veiktas atbilstošas izmaiņas Latvijas nacionālajos tiesību aktos, ieviešot jaunās un precizējot esošās prasības.
Galvenās izmaiņas, kuras direktīvas projekts ievieš pastāvošajā likumdošanā:
1. Atteikuma tiesības – direktīva piešķir patērētājam tiesības 14 dienu laikā pēc kredītlīguma noslēgšanas pārdomāt un šo līgumu lauzt, nenorādot iemeslus un nesaņemot par to sodu. Tāpat patērētājam nebūs ilgāk saistošs kredītlīgums, kas noslēgts preču vai pakalpojumu iegādei, ja patērētājs ir izmantojis savas tiesības atteikties no pirkuma līguma. Šīs tiesības varēs izmantot gadījumos, kad, piemēram, patērētājs ir iegādājies sadzīves elektrotehniku, kuras iegādi finansē kredītlīgums, bet jebkādu no patērētāja neatkarīgu iemeslu dēļ šī tehnika nedarbojas un pirkuma līgums tiek lauzts.
2. Standarta informācija reklāmai - direktīva nosaka informāciju, kas būs jāiekļauj visās patēriņa kredīta reklāmās, kurās norādītas procentu likmes vai jebkādas summas par kredīta izmaksām. Šādās reklāmās "skaidrā, lakoniskā un viegli uztveramā veidā ar uzskatāma piemēra palīdzību" būs jānorāda aizņēmuma likme, gada procentu likme un kredīta kopējā summa, kā arī attiecīgajos gadījumos kredītlīguma darbības termiņš, preces vai pakalpojuma cena un jebkāda avansa maksājuma summa, kā arī kopējā summa, kas jāmaksā patērētājam.
3. Standarta veidlapas informācijas sniegšanai patērētājam pirms līguma noslēgšanas - direktīva paredz vienotu Eiropas kredītinformācijas veidlapu (to lietos visi kreditori ES līmenī) patēriņa kredītu piedāvājumiem, kurā skaidri un standartizēti izklāstīta patērētājam svarīgākā nepieciešamā informācija, kas ļaus viegli salīdzināt dažādu banku piedāvājumus– gan savā valstī, gan arī ārzemēs, pirms patērētājs pieņem lēmumu.
4. Papildināta un konkretizēta patēriņa kredītlīgumā obligāti norādāmā informācija – direktīva nosaka detalizētu sarakstu ar informācijas prasībām kreditēšanas līgumam, lai pēc līguma noslēgšanas patērētāja rīcībā būtu atsauces dokuments, kurā pilnībā aprakstītas viņa tiesības un pienākumi.
5. Precizēta un vienota kredīta pirmstermiņa atmaksa un ar to saistīto zaudējumu kompensēšanai kreditoram - direktīva joprojām nosaka patērētāja tiesības jebkurā laikā veikt kredīta pirmstermiņa atmaksu. Tomēr jaunajā direktīvā noteikti standarti arī attiecībā uz kompensāciju fiksētās aizdevuma likmes kredītiem, kuru kreditori var pieprasīt pirmstermiņa atmaksas gadījumā par izmaksām, kas tieši ar to saistītas. Direktīva nosaka nosacījumus kompensācijas pieprasīšanai, kā šāda kompensācija aprēķināma, un apmērus, ko prasītā kompensācija nevar pārsniegt (0,5% vai 1% no pirms termiņa atmaksātās summas atkarībā no atlikušā līguma darbības termiņa).
6. Atbildīgas aizdošanas princips - direktīvā iekļauta jauna prasība par patērētāja maksātspējas pārbaudi pirms kredīta izsniegšanas, kā arī par visu dalībvalstu kreditoru brīvu pieeju valsts kredītiestāžu izveidotajām parādnieku datu bāzēm. Tāpat direktīva nosaka kreditora pienākumu nekavējoties un bez maksas informēt patērētāju par rezultātiem, ko devusi datubāzes izmantošana, ja datubāzē iegūtās ziņas kalpojušas par pamatu kredīta pieteikuma noraidījumam.
7. Definēti kredīta starpnieku pienākumi - direktīva nosaka atsevišķus kredīta starpnieku pienākumus attiecībā pret patērētāju, piemēram, savu pilnvaru apjoma norādīšanu reklāmā un dokumentācijā, paziņošanu par maksu, kas jāmaksā patērētājam par viņa sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī pienākumu šo maksu paziņot kreditoram, kuram šī summa jāiekļauj gada procentu likmes aprēķinā.
Patēriņa kredītlīgumu direktīva stāsies spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas ES Oficiālajā Vēstnesī. Dalībvalstīm direktīvas prasības savos tiesību aktos būs jāievieš divu gadu laikā no publicēšanas brīža, t.i., līdz 2010.gadam.
Patēriņa kredītlīgumu direktīva tika plānota kā viens no pasākumiem Eiropas Savienības iekšējā tirgus izveidei patēriņa kredīta jomā, līdz ar to direktīvas mērķis ir harmonizēt noteiktus dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu aspektus attiecībā uz patēriņa kredītu, ieviešot skaidrākas, stingrākas un pašreizējai situācijai finanšu pakalpojumu tirgū atbilstošākas prasības attiecībā uz patērētājam sniedzamo informāciju, lai nodrošinātu lielāku patērētāju aizsardzību pārrobežu kreditēšanas gadījumā.
Direktīvas darbības joma skars visus patēriņa kredītlīgumus, izņemot ar hipotēku nodrošinātu kredītu vai kredītu ēku un zemes iegādei, kredītlīgumus zem 200 EUR un virs 75000 EUR, īres un nomas līgumus, saskaņā ar kuriem patērētājam nepāriet īpašumtiesības uz preci (piemēram, operatīvo līzingu), lombardu kredītu, kredītu esošu parādu nomaksai, darba devēju piešķirtu kredītu, u.c. Regulējumu attiecībā uz šiem patēriņa kredītlīgumu veidiem Dalībvalstis varēs turpināt noteikt nacionālajos normatīvajos aktos.
Latvijā patēriņa kredīta jomu regulē spēkā esošais Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kā arī 1999.gada 13.jūlija MK noteikumi Nr.257 „Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu”. Pārņemot Patēriņa kredītlīgumu direktīvu, tiks veiktas atbilstošas izmaiņas Latvijas nacionālajos tiesību aktos, ieviešot jaunās un precizējot esošās prasības.
Galvenās izmaiņas, kuras direktīvas projekts ievieš pastāvošajā likumdošanā:
1. Atteikuma tiesības – direktīva piešķir patērētājam tiesības 14 dienu laikā pēc kredītlīguma noslēgšanas pārdomāt un šo līgumu lauzt, nenorādot iemeslus un nesaņemot par to sodu. Tāpat patērētājam nebūs ilgāk saistošs kredītlīgums, kas noslēgts preču vai pakalpojumu iegādei, ja patērētājs ir izmantojis savas tiesības atteikties no pirkuma līguma. Šīs tiesības varēs izmantot gadījumos, kad, piemēram, patērētājs ir iegādājies sadzīves elektrotehniku, kuras iegādi finansē kredītlīgums, bet jebkādu no patērētāja neatkarīgu iemeslu dēļ šī tehnika nedarbojas un pirkuma līgums tiek lauzts.
2. Standarta informācija reklāmai - direktīva nosaka informāciju, kas būs jāiekļauj visās patēriņa kredīta reklāmās, kurās norādītas procentu likmes vai jebkādas summas par kredīta izmaksām. Šādās reklāmās "skaidrā, lakoniskā un viegli uztveramā veidā ar uzskatāma piemēra palīdzību" būs jānorāda aizņēmuma likme, gada procentu likme un kredīta kopējā summa, kā arī attiecīgajos gadījumos kredītlīguma darbības termiņš, preces vai pakalpojuma cena un jebkāda avansa maksājuma summa, kā arī kopējā summa, kas jāmaksā patērētājam.
3. Standarta veidlapas informācijas sniegšanai patērētājam pirms līguma noslēgšanas - direktīva paredz vienotu Eiropas kredītinformācijas veidlapu (to lietos visi kreditori ES līmenī) patēriņa kredītu piedāvājumiem, kurā skaidri un standartizēti izklāstīta patērētājam svarīgākā nepieciešamā informācija, kas ļaus viegli salīdzināt dažādu banku piedāvājumus– gan savā valstī, gan arī ārzemēs, pirms patērētājs pieņem lēmumu.
4. Papildināta un konkretizēta patēriņa kredītlīgumā obligāti norādāmā informācija – direktīva nosaka detalizētu sarakstu ar informācijas prasībām kreditēšanas līgumam, lai pēc līguma noslēgšanas patērētāja rīcībā būtu atsauces dokuments, kurā pilnībā aprakstītas viņa tiesības un pienākumi.
5. Precizēta un vienota kredīta pirmstermiņa atmaksa un ar to saistīto zaudējumu kompensēšanai kreditoram - direktīva joprojām nosaka patērētāja tiesības jebkurā laikā veikt kredīta pirmstermiņa atmaksu. Tomēr jaunajā direktīvā noteikti standarti arī attiecībā uz kompensāciju fiksētās aizdevuma likmes kredītiem, kuru kreditori var pieprasīt pirmstermiņa atmaksas gadījumā par izmaksām, kas tieši ar to saistītas. Direktīva nosaka nosacījumus kompensācijas pieprasīšanai, kā šāda kompensācija aprēķināma, un apmērus, ko prasītā kompensācija nevar pārsniegt (0,5% vai 1% no pirms termiņa atmaksātās summas atkarībā no atlikušā līguma darbības termiņa).
6. Atbildīgas aizdošanas princips - direktīvā iekļauta jauna prasība par patērētāja maksātspējas pārbaudi pirms kredīta izsniegšanas, kā arī par visu dalībvalstu kreditoru brīvu pieeju valsts kredītiestāžu izveidotajām parādnieku datu bāzēm. Tāpat direktīva nosaka kreditora pienākumu nekavējoties un bez maksas informēt patērētāju par rezultātiem, ko devusi datubāzes izmantošana, ja datubāzē iegūtās ziņas kalpojušas par pamatu kredīta pieteikuma noraidījumam.
7. Definēti kredīta starpnieku pienākumi - direktīva nosaka atsevišķus kredīta starpnieku pienākumus attiecībā pret patērētāju, piemēram, savu pilnvaru apjoma norādīšanu reklāmā un dokumentācijā, paziņošanu par maksu, kas jāmaksā patērētājam par viņa sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī pienākumu šo maksu paziņot kreditoram, kuram šī summa jāiekļauj gada procentu likmes aprēķinā.
